Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijas Republika atguva neatkarīgas valsts statusu, bija nepieciešams nodrošināt demokrātijas pamatprincipu ievērošanu elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā, izveidojot sabiedrisko raidīšanas sistēmu, kā arī radot labvēlīgus apstākļus privāto raidorganizāciju attīstībai.
Pirms Nacionālās radio un televīzijas padomes izveidošanas Latvijā darbojās Latvijas Radio un televīzijas padome, kas darbojās saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija apstiprināto nolikumu (1992.-1995.) Padomes priekšsēdētājs bija Z.Skujiņš, priekšsēdētāja vietnieks - K.Vahšteins. Spēkā bija Augstākās Padomes 1992.gada 6.maijā pieņemtais likums "Par radio un televīziju".
1995.gada 24.augustā Saeima pieņēma Radio un televīzijas likumu, kurš nosaka elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu veidošanas, reģistrācijas, darbības un uzraudzības kārtību. Uzraudzības funkcijas tika uzticētas Nacionālajai radio un televīzijas padomei, kas tika izveidota 1995.gada 28.septembrī.
Savas darbības pirmajos gados Padome uzsāka aktīvu elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu nozares sakārtošanas darbu, uzraugot, lai raidorganizācijas savā darbībā ievērotu Satversmi, Radio un televīzijas likumu un citus likumus, un kontrolējot, lai tiktu nodrošināta vārda un informācijas brīvība.
2010.gada 12.jūlijā Saeima pieņēma Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, kurš turpmāk noteica Latvijas jurisdikcijā esošo elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības kārtību un noteikumus. Šī likuma ievērošanas kontrole tika uzticēta Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, kura ir Nacionālās radio un televīzijas padomes tiesību un saistību pārņēmēja.